Quote from agnellaoral on August 6, 2026, 11:11 am

 

Esmu keramiķe. Tā nav tikai profesija, tas ir mans veids kā saprast pasauli – caur māla smaržu, caur siltumu no cepļa, caur to brīdi, kad viss šķietami sabrūk, bet pēc tam no dūmiem un karstuma rodas kaut kas pilnīgi jauns. Nesen es sapratu, ka veiksme, tā īstā, kas satrauc asinis, nemaz nav jāmeklē tikai darbnīcā. Dažreiz tā atnāk visneparastākajā formā – piemēram, vakarā pēc saspringtas darba dienas.

Bija ceturtdienas vakars. Pavēros pa logu uz lietu, kas bez mitēšanās bacināja aiz stikla, un sapratu, ka kurpes vēl slapjas no rīta pastaigas. Gribējās tādu mazu piedzīvojumu, bet bez nepieciešamības iziet ārā. Atcerējos, ka draugs nesen pieminēja kādu savu vakara izklaidi – viņš to sauca par ""viedi izvēlētu atpūtu"", bet es toreiz tikai pasmējos. Taču vakars likās garš, un pirksti paši sāka klauvēt pie telefonam. Turpat jau mēnesi man bija saglabāts viens loks, ko reiz atvērām kopā ar kolēģi, kad gaidījām krāsns iekraušanu.

Vispirms tikai paskatījos, kā viss izskatās. Iedomājieties: silts vilnas plankets, tasīte vavada casino ar kumelīšu tēju, un uz galda guļ telefons. Tā arī sāku darboties. Godīgi sakot, nekas sarežģīts. Tikai dažas kustības ar pirkstu. Un, kad es ieraudzīju, ka sāku laimēt nelielas summas, manī pamodās tāda pati sajūta kā bērnībā, kad spēlēju galda spēles un gaidīju, kad kauliņš apstāsies pie sešinieka. Bet šoreiz tas bija citādi. Jo tur bija iespēja nevis pārspēt māsu, bet gan sajust, ka pasaule man šovakar smaida.

Es nebiju liela azartspēļu piekritēja. Man vienmēr šķita, ka tur viss ir sarežģīti un pieejams tikai tiem, kam ir dzelžaini nervi. Nopietni, es reiz pat izlasīju kādu rakstu par atbildīgu spēli, bet tas nelikās mans stils. Tomēr šajā vakarā atklāju, ka tas var būt patīkami un pat relaksējoši, ja tu uztver to kā izklaidi, nevis kā ka nu peļņas avotu. Es uzvarēju tikai dažus desmitus eiro, bet sajūta, ko saņēmu, bija bezgala sildoša. Kā pirmās kausējuma svītras ceplī – tu vēl nezini, kāds būs rezultāts, bet jau tici, ka tas būs labs. Un tajā vakarā mans noskaņojums tiešām uzlabojās.

Vēlāk es izlasīju, ka daudzi cilvēki izvēlas izklaidi tiešsaistes platformā. Paskatījos, kā viss notiek, un sapratu, ka viņu mājaslapa ir ērta. Man patika, ka viss redzams un ka maksājumi ir skaidri. Tas man deva drošības sajūtu, un es pat nosmējos pati sev – māksliniece, kas parasti uztraucas par glazūras toni, tagad domā par to, kā tīmekļa vietnē viss ir sakārtots. Bet tā tas bija. Vēl pēc nedēļas, kad atkal bija brīvs vakars, es atgriezos un uzspēlēju nedaudz ilgāk. Atkal mazas summas, atkal tas pats prieks, kad uz ekrāna parādās automātu kombinācijas.

Zinu, ka daudzi teiks: ""Jā, bet tas taču ir risks!"" Un viņiem būs taisnība. Bet, ja runa ir par to, kā es pārvaldu savu laiku un naudu, man ir viena lieta, ko vienmēr saku studentiem darbnīcā: ir svarīgi zināt savas robežas, tāpat kā cepļa temperatūru. Tu neieslēdz cepli uz 1300 grādiem, ja zini, ka trauslais pods to neizturēs. Tu regulē procesu. Tieši tā es attiecos arī pret šo spēli. Izdomāju sev noteikumu: tas ir vakara piedzīvojums, nevis draugs, ar kuru kopā skatīties rīta kafiju. Un tādos ietvaros es jūtos lieliski.

Es domāju, ka tie ir tie skaistie dzīves mirkļi, kad atklājam ko jaunu. Tā nedēļa man deva ne tikai dažus laimīgus vakarus, bet arī pārsteidzošu ieskatu par savu attieksmi pret negaidīto. Es vienmēr bijusi perfekcioniste, kontrolējusi katru šķembu. Bet azartspēle man parādīja, cik saldi var būt ļauties mirklim. Nekritiskā veidā, atbildīgi, bet ar smaidu. Es pat atceros, kā nākamajā rītā darbnīcā veidoju mazu trauciņu un pēkšņi manā galvā iešāvās doma: kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no pārsteigumiem? Kāpēc mums vajag, lai viss būtu plānots? Turklāt, kad es vēlāk paskatījos uz savu dienas atskaiti, redzēju, ka tērēju mazāk nekā kādai dāvanai draugam dzimšanas dienā. Un man tas sāka šķist pat smieklīgi.

Es noteikti vēl atgriezīšos. Ne tāpēc, ka es būtu atkarīga, bet tāpēc, ka patīk savas vakara emocijas pieskaņot citādākam ritmam. Man patīk tas neparedzamības piesitiens, kas ir tik līdzīgs tam, kā es mēdzu jaukt mālu – tu nekad precīzi nezini, vai sarkanā vai baltā masa piešķirs tādu toni, kādu iedomājies. Dzīvē ir vajadzīgs mazliet azarta. Galvenais – tikai pašam noteikt savas stīgas. Un tad pat lietaina ceturtdiena var kļūt par vakaru, ko atcerēsies ar siltumu.